Līgo – Jāņu nakts mistērija atšifrēta

Man bērnībā bija grāmata “Bermudu trijstūra noslēpums atrisināts”. Izlasīju to grāmatu, bet tā arī nesapratu, kas tieši ir atrisināts. Tāpat, iespējams, pēc šī raksta izlasīšanas nebūs skaidrs ne, kas ir atrisināts, kas ir atrisinājums, ne kas vispār te bija jāatrisina…

Runa būs par Dziesmu Svētku noslēguma koncertu, par mistērijas skaņdarbu, kuru uzreiz pēc koncerta dažādi eksperti, nu, vairāk tā kā nokritizēja, nekā paslavēja. Protams, var to visu saprast. Sēdi tu koncertā, pēc ilgāka trīsdesmitgrādu karstuma viļņa temperatūra ir nokritusies līdz 20 grādiem, kas izlept paguvušajiem jau liekas neciešams aukstums. Pulkstenis rāda laiku, kas liek domāt, ka ir pats pēdējais laiks noapaļoties, nodziedāt pašu galveno skaņdarbu un laist visus mājās. Vēl piedevām pirms tam jau ir nodziedātas vairākas samērā līdzīgas līgodziesmas, kas sajauc skaitu galvā, liekot domāt, ka tā mistērija jau bija, viena no iepriekšējām, bet nekā. Te arī parādās tās emocijas. Galvā sagribējās kaut kā pa savam, bet organizatoriem kas cits padomā. Pie tam, nevis normāls trallallā, kas vidēji statistisko publiku pavelk pat divos naktī, bet gan kaut kāda augstā māksla, kuru vajag ne tikai skatīties, bet arī uztvert un saprast, lai pilnībā izbaudītu.

Bet, nu, lai paliek švakais taimings, sliktā redzamība un viss pārējais. Tagad, kad emocijas ir norimušas, es teikšu, ka autoru doma bija laba un pareiza. Arī izpildījums bija labs, par ko varēja pārliecināties, vēlāk to visu noskatoties TV. Un, tad, nu, es tagad, kā vecos laikos skolā pēc jebkāda uzveduma apmeklējuma, pastāstīšu savu redzējumu par mistēriju.

Mums, latviešiem nozīmīgie audiovizuālie gabali tādi uz vēsturi tendēti parasti sanāk. Septiņi simti kalpības gadu, melnie bruņinieki, citas šausmas, viss tā kaut kā OK, bet ar drūmo pagātnes nastu. Tā teikt, tagad ir labi, bet atceries, cik kādreiz bija slikti! Savukārt šī mistērija bija patīkami savādāka. Ne skaudrā pagātne, ne rūgta vēlme pēc skaistās nākotnes, viss tikai un vienīgi tagadnes formā, apspēlēts pēdējā laikā aktuālākais mūsu tautas izaicinājums. Nē, neuzminējāt, par eiro tur nekas nebija. Viss tikai un vienīgi ap demogrāfiju. Pareizāk sakot, ap to procesu, bez kura nekāda demogrāfija nesanāk.

Ragu skaņas. Viens pūš, tad otrs pūš, tad cits, tad vēl. Bauru laiks!

Nāk vīri ar mietiem, kuriem ozollapas galā. Ko jebkurā laikmetā jebkas tamlīdzīgs uz augšu pavērsts simbolizē, man droši vien nav jāstāsta… Meitas tikmēr savā starpā laižas draiskā dejā.

Un tad visi skandina “Jāņu nakti negulēšu, Jāņu nakti negulēšu…”. Ziniet, kāpēc Jāņu nakti nevajadzētu gulēt? Maģija, protams. Jauni puiši, jaunas meitas / Jāņu nakti neguliet / Kas gulēja Jāņu nakti / Gulēs visu vasariņu. Bet ne kaut kāda neizprotama mistika, kas cilvēkiem, kuri tieši šajā naktī ir sagaidījuši saullēktu, dod pārdabiskas spējas visu atlikušo vasaru palikt nomodā. Ievērojiet – “jauni puiši, jaunas meitas”! Tādi, kā es – precējušies, ar bērniem – šajā kategorijā neietilpst; es varu iet gulēt vienalga cikos, nebēdājot, ka kaut ko palaidīšu garām. Šī tautasdziesma, kā arī visas pārējās, ir jāskatās vēsturiskās informācijas kontekstā. Kādreiz dzīve bija galvenokārt darbs, un elektrības arī nebija. Un cilvēki dzīvoja vairāk ar dabu, tā ka jebkādi fiziskie pacēlumi arī bija saskaņā ar dabu. Un te, nu, lūk, pašā vasaras pilnbriedā, viss smaržo, īsākā nakts, visapkārt svētki, visu nakti, jauni puiši, jaunas meitas. Tas, kurš aizgāja gulēt, pēc tam varēja būt drošs, ka varēs gulēt visu vasariņu, neviens viņu netraucēs. Viņam vienkārši vairs pāris nesanāks, jo tie pārējie viens otru būs atraduši, un tad jau viņiem no kaut kurienes parādīsies tās pārdabiskās spējas visu dienu strādāt, bet vēlāk naktī atrast spēku vēl negulēt. “Jānīt’s mani / es Jānīti vēl mīļāki…”. Oriģināli, manuprāt, ir kaut kā savādāk, bet šis teksts sadzirdās no konkrētās mistērijas.

Un tāda arī visa tā doma. Pavisam vienkārši, bet patiesi atgādināts, kas tad ir Līgo. Nevajag meklēt sarežģīto, kam tie svētki, kā pareizi jāsvin, kādam repertuāram koncertā jābūt, kā jāuzvedas, kādam tērpam jābūt. Sirmā senatnē mūsu senči palika dulli no ziedu smaržas. Un tā arī izdzīvoja cauri gadsimtiem.

Atliek vienīgi pēdējais jautājums – ko tur darīja latīņamerikāņu stila bungas un stabulītes? Nu, lūk, ja reiz apmēram 20 gadus nekādi nesanāk tautu uzbudināt ar Latvijas Radio 2 repertuāru, iespējams, ir laiks pamēģināt ko citu!

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.