Ar šķīvi pa pasauli: #104. Kenija

Ar šķīvi pa pasauli: #104. Kenija

Lieliski. Šādā ātrumā drukājot, līdz manai astoņdesmit gadu dzimšanas dienai seriāls būs pabeigts.

Kenija. Valsts Āfrikā, kura man asociējas ar maratona skrējējiem. Bērnībā, kad sāku skatīties olimpiādes, vienmēr kenijieši bija topā. Speciālisti ir pētījuši un domājuši, kāpēc kenijiešiem un etiopiešiem tik labi izdodas skriet maratonus, bet, lasot rakstus ir skaidrs, ka nonākt pie sakarīga rezultāta šiem pētniekiem nav izdevies.

Lai nu kā, maratons nav nekāda Kenijas eksportprece, bizness griežas ap lauksaimniecību un tūrismu. Kenijas ekonomika ir lielākā Centrālajā un Austrumāfrikā, galvaspilsēta Nairobi ir lielākais biznesa centrs. Bet, kā jau tas diezgan bieži notiek, IKP ir interesants rādītājs, taču parastajam cilvēkam diezgan vienaldzīgs. Kenijā 8300 bagātākajiem cilvēkiem pieder vairāk, nekā pārējiem 44 miljoniem kopā ņemtiem. Skatos uz šiem cipariem un nevaru saprast, vai tas ir sliktāk, jeb tāpat, kā pirms visām revolūcijām, kad dižciltīgajiem piederēja viss, bet pārējiem praktiski nekas.

Protams, var paskatīties uz to visu no cita skatu punkta. Ja nabaga kenijietim liktu ar viņa ienākumiem izdzīvot Norvēģijā, gan jau ka viņš pēc pāris nedēļām būtu beigts. Bet Kenijā tomēr ir tropiskais klimats, dabas velšu ir vairāk un visu gadu, apkure nav nepieciešama. Bet, tik un tā, ja sievietei ir 1/40 iespēja nomirt dzemdībās, ja ceturtdaļai iedzīvotāju nav nav pieejama veselības aprūpe, ja 2.6 miljoni ir nabadzīgi (kenijiešu, nevis norvēģu izpratnē), tāpēc, ka netiek ārstēti, man šķiet, ka ar naudas sadali kaut kas nav kārtībā.

Kā jau tas bieži gadās, vietās, kur cilvēkiem nav daudz naudas, par to viņiem ir skaista daba. Tūristi no visas pasaules brauc uz Āfriku fotografēt dzīvniekus. Esiet pa televizoru redzējuši kā gnu antilopes, zebras un žirafes lielos baros skrien pa savannu, šķērso upes ar krokodiliem? Tā ir dzīvnieku migrācija no Tanzānijas Serengeti uz Kenijas Massai Mara.

Pasaules slavenu cilvēku, kuri dzimuši Kenijā, nav pārāk daudz. Sarakstā, kuru atradu, es neatpazinu nevienu. Protams, ir cilvēku grupa, kura par slavenāko kenijieti uzskata Baraku Obamu, bet šis tomēr ir no alternatīvo faktu saraksta, kuru šodien neapskatīsim.

Un tagad plūstoši pāriesim pie ēdiena. Ilgi meklēju, ko pagatavot. Meklēšanas laikā atradu Mark Wiens YouTube kanālu, kur viņš ceļo pa dažādām samērā eksotiskām vietām. Ir interesanti. Pēc pāris sižetiem sāk kaitināt tas “ooo” un “mmm” garšojot ēdienus, pirms vēl ir visa garša pilnībā sajusta, respektīvi, ticamības moments tiek mazliet nozagts, bet tik un tā ir interesanti. Arī no viedokļa, cik normālus sižetus mūsdienās ir iespējams uztaisīt bez smagām kamerām un lielas filmēšanas grupas. Un ir interesanti tāpēc, ka viņš neizvēlas zvaigžņotas ēstuves, bet gan parāda, ko ēd vietējie.

Principā, iepriekš rakstītais bija atkāpe no tēmas. Recepti, kuru gatavoju, atradu citur. Ēdiena nosaukums ir kuku paka. Nav nekāda sakara ne ar kūkām, ne pakām. Kuku svahili valodā ir cālis. Paka ir kaut kas tā kā apklāt, apliet. Nu, respektīvi – sautējums.

Šajā reizē, lai kompensētu to, ka sen neesmu rakstījis, nākšu ar jauninājumu labāko ēdināšanas blogu tradīcijās. Nofotografēšu sastāvdaļas pirms tās nokļuva katlā.

Tātad, sastāvdaļas, kas nepieciešamas, ir, pirmkārt, vista. Kenijā tā noteikti ir brīvā dabā skrienoša vista, tāpēc viņi savus vistu ēdienus pat, ja fritē, pirms tam novāra, lai gaļa paliek mīkstāka. Sautējums pēc definīcijas ir sava veida vārīšana, tāpēc nekādas papildus darbības nav nepieciešamas.

Vēl bildē ir redzamas un ēdiena pagatavošanā piedalās šādas sastāvdaļas. Divas ķiploku daiviņas, sīpols, čili pipars (var ņemt divus vai trīs, ja ģimene akceptē), ingvers, kumina sēklas, karija maisījums, tomāti, kokosriekstu piens un svaiga kinza.

Sākumā smalki sakapājam sīpolu, ķiploku, čili un ingveru (nomizojam pirms tam, protams). To visu apcepam eļļā uz vidējas uguns, pievienojot kuminu un karija maisījumu. Tad pievienojam vistu, apcepam, pievienojam smalki sagrieztus tomātus un kokosriekstu pienu tā, lai gandrīz nosedz vistu. Uzliekam vāku, atstājam uz vidējas uguns uz apmēram 30 – 40 minūtēm. Iemaisām sakapātu kinzu, un tas ir viss. Pasniedzam ar rīsiem. Tieši tik vienkārši.

Es pret oriģinālo recepti ieviesu vienu izmaiņu. Recepte teica, ka sīpolus, ķiplokus, čili un ingveru ir jāsamaļ vienmērīgā masā, bet es izvēlējos sakapāt ar nazi. Ir neskaitāmi pavāri, kuri ir teikuši, ka samalšana nekādā veidā nav pareizais veids, un es viņiem piekrītu. Par to varētu parunāt atsevišķi, bet ne šoreiz. Ēdiens bija garšīgs. Neteikšu, ka nekad neko tādu nebiju ēdis, garšas bija pazīstamas, bet, mēs jau varam redzēt, ka šī ir 104. reize, tātad pārsteigumu ir stipri mazāk, nekā uzsākot šo seriālu.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by
There are 2 comments for this article
  1. itpeople at 14:52

    Bildes izskatās vienkārši fantastiski, būs noteikti jāizmēģina!

  2. Poliina at 13:35

    Man Kenija noteikti nesaistītos ar vistu, bet izklausās gardi!

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.