Risoto ar “suņu sēnēm”

Risoto ar “suņu sēnēm”

Latvijā ir sastopamas dažādas sēnes. Baravikas, bekas, bērzlapes, mušmires, vēl šis tas, kā arī pats sastopamākais sēņu paveids – suņu sēnes. Ja mēģināsiet tās atrast enciklopēdijā, neizdosies. Suņu sēnes ir tādas sēnes, kuras mēs nepazīstam un kuras mūs neinteresē. Atvēlam viņas suņiem. Suņiem arī tās nav interesantas, tāpēc beigās ir pilnas pļavas un meži ar laimīgām sēnēm, kuras neviens neaiztiek.

Mani daba interesē. It īpaši tā dabas daļa, kuru, iespējams, varētu izmantot gastronomijā. Tā, nu, lūk, pļaujot zāli, braukāju es pāri kaut kādām sēnēm, līdz vienu reizi izdomāju, ka vajadzētu paskatīties, kas tās tādas ir. Mājās ir pieejama gan bieza sēņu grāmata, gan arī interneta pieslēgums, tā ka būt par speciālistu mūsdienās vairs nav tik grūti. Šķirstīju un pētīju, kamēr nonācu pie secinājuma, ka manā pagalmā aug nekas cits kā pļavas vītene.

Latīniskais nosaukums “marasmius oreades”, kas it kā varētu darīt uzmanīgu – marasms nav nekas, ko gribētos izmēģināt, bet patiesībā nav tik traki. Grieķu valodā “marasmos” nozīmē izžūt (latviski, tātad, vītene), savukārt Oreādes ir grieķu kalnu nimfas. Pļavas vītenes aug tā sauktajos raganu apļos. Angļiem tie ir laumiņu apļi, mums raganu apļi.

Stāsts ir pārliecinošs, vai ne? Mana ģimene uzreiz nenoticēja, tāpēc pirmo reizi ēdienu gatavoju es tikai un vienīgi sev. Izvēlējos risoto, jo arī attiecībā uz to mums domas dalās, vai ir garšīgs, vai nē.

Pirmkārt, salasām sēnes. Bez kātiņiem. Kātiņi ir sīksti, tāpēc negaršīgi. Tā kā kātiņus nevajag, šīs sēnes var lasīt nevis ar nazi, bet šķērēm. Un, starp citu, ieteikums kā jau attiecībā uz visām sēnēm – ja šaubies, vai tā ir īstā – neņem!

Ņemam pannu, uzkarsējam olīveļļu. Ieberam sēnes, cepam apmēram piecas minūtes, varbūt mazāk. Nav nekādas baravikas, tā ka baigi ilgi cept nevajag. Tad ņemam nost, apberam ar svaigiem pipariem, lai stāv.

Eļļu pannā no jauna, apcepam šalotes sīpolus, pieberam arborio rīsus, vēl mazliet apcepam, piešaujam mazliet baltvīna, pagaidām, lai izgaro, tad pievienojam buljonu, sāli pēc garšas un uz mazas uguns vārām. Īsi pirms ir al dente, pieberam ceptās sēnes, dabūjam to visu siltu, pievienojam sviestu un rīvētu Parmas sieru. Proporcijas es speciāli nesaku, jo tā ir katra gaumes lieta. Divus vienādus risoto man nav gadījies ēst. Jā, un risoto ar “suņu sēnēm” arī ēdu pirmo reizi.

Ja reiz raksts ir publicēts, tad izskatās, ka viss bija labi! Bet, ja godīgi, gailenes un baravikas ir daudz garšīgākas.

Next Post:
Previous Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.