Ar šķīvi pa pasauli: #106. Dienvidkoreja

Ar šķīvi pa pasauli: #106. Dienvidkoreja

Jā, pēc plāna tagad vajadzēja būt Ziemeļkorejai, bet… Kā ziemeļkorejiešu ēdienu es pagatavošu kimči, kurš pēc ilgām diskusijām tika atzīts tieši par viņu kultūras mantojumu no UNESCO puses. Lai kimči pagatavotu, ir nepieciešams ilgāks laiks, tāpēc rakstīšanu mazliet atliekam.

Sanāca mazliet kā tīzeris.

Tikmēr parunāsim par Dienvidkoreju, oficiāli pazīstamu kā Korejas Republiku.

Korejas nosaukums ir cēlies no Kogurjo valsts, kura pastāvēja ēru mijā. Pirmo reizi lietoju šādu terminu – “ēru mija”, kā arī ne reizi neesmu redzējis kādu citu to lietojam. Tāpēc es tagad jūtos kaut kas mazliet starp Raini un Endzelīnu. Savukārt, tas, ko es ar šo terminu domāju, ir, ka Kogurjo valsts pastāvēja no 37. gada pirms mūsu ēras līdz 668. gadam mūsu ērā. Doma skaidra?

Pārtinam aši uz priekšu. Pēc Otrā Pasaules kara Koreja tika sadalīta ASV un PSRS okupācijas zonās. ASV zonā notika vēlēšanas, kas ļāva dienvidkorejiešiem nodibināt Korejas Republiku, savukārt ANO pateica, ka šī ir vienīgā īstā valdība Korejas pussalā. Ziemeļnieki nolēma, ka valdība, protams, ir interesanti, bet vēl labāk ir vairāk teritorijas, kaut vai bez ANO atzītas valdības, tāpēc 1950. gadā sāka karu. Karš ilga trīs gadus, pusotrs miljons vai nu beigti, vai ievainoti, vai pazuduši, un tas viss dēļ vienas pilsētas un nepilniem 4000 kvadrātkilometriem. Jā, un, protams, idejas un brīvības dēļ, kā gan es kaut ko tādu varēju aizmirst…

Rezultātā robeža starp abām Korejām ir visstingrāk apsargātākā visā pasaulē. Dienvidkoreja ir valsts ar tirgus ekonomiku, IKP ir viens no augstākajiem pasaulē, toties Ziemeļkoreja ir pūstošā kapitālisma nesamaitāta un nabadzīga. Nu, kaut kas līdzīgs kā sadalītā Vācija pēckara periodā. Tīrā sakritība, ka PSRS ietekmes zonā cilvēki ir brīvi, toties mūra otrā pusē veikalā var nopirkt ēdienu, pareizi?

Toties viena lieta Dienvidkorejai, neskatoties uz tās augsto attīstības līmeni, nav. Viņiem nav Google Maps un citi mums zināmi karšu servisi kaut cik normālā detalizācijas līmenī. Tas tāpēc, ka viņiem ir ļoti bail, ka viņu kaimiņi iegūs šīs kartes, un otrais kara mēģinājums būs veiksmīgāks. Tāpēc vienīgie, kuri drīkst darbināt kartes, ir vietējie pakalpojumu sniedzēji, kuriem visi serveri ir uz vietas, kā arī visas stratēģiski svarīgās vietas izņemtas ārā. It kā jau nekādu problēmu, jebkurš tūrists var ielādēt aplikāciju un lietot. Tik vien tā problēma, ka ir jāpārzina vietējais alfabēts.

Pats slavenākais korejietis ir Psy. Bez jebkāda sarkasma un ironijas.

Un tagad ēdiens. Korejiešu virtuve ir plaša un bagāta; ja tik varētu brīvā tirdzniecībā iegūt dažādas svarīgas sastāvdaļas, pietiktu, ko gatavot, ilgākam laikam. Bet, tik un tā, man ir ēdiens, kurš ar Koreju asociējas visvairāk. Bulgogi. Tulkojumā uguns gaļa. Nevis tāpēc, ka asa, bet tāpēc, ka uz uguns gatavota.

Ņemam liellopu. Pasaulē, kur steiki ir cieņā, es ieteiktu ņemt ribeye gabalu, tādu pēc iespējas resnāku, kuru pēc tam sagriež puscentimetru platās sloksnēs. Vietējās karbonādes īsti nederēs, sanāks baigā košļāšana. Ja nu vienīgi tad marinādei obligāti ir jāpievieno Āzijas bumbieris vai kivi, kas gaļu prot padarīt mīkstāku. Bet – vienmēr ir vieglais variants – liellopa fileja. Mīksta ir jau tāpat, marinēt ilgi nav nepieciešamības, ir cepama jau pēc dažām stundām.

Tātad, fileja, ap kilogramu, mazos gabaliņos – griežam ar domu par puscentimetru, sanāks plānāki.

Marinādei sojas mērce (trešdaļa glāzes), sezama eļļa (puse no sojas mērces devas), pāris ēdamkarotes sezama sēklas, divas ēdamkarotes svaiga, sīki samalta ingvera, divas daiviņas sīki sakapāta ķiploka, vidējs sīpols, sagriezts šķēlēs, divas tējkarotes cukura. To visu samaisām ar gaļu, apklātu atstājam marinēties ledusskapī uz stundu kā minimums.

Atkāpei par sezama eļļu. Es mūsu veikalos esmu redzējis trīs veidus. Viens ir, ja nemaldos, vācu ražojums – tas nekam neder. Eļļa gan jau ka ir no sezama sēklām spiesta, bet ne garšu, ne smaržu tā īsti sajust nevar. Pilnīgi bezjēdzīga. Otra ir franču no Carrefour. Ja nemaldos, pirku Sky, bet drošs neesmu. Pēc garšas un smaržas parametriem atbilst sezama eļļai. Jā, un ir vēl viena, ļoti laba, nopērkama internetā no Vom Fass.

Tālāk vārām rīsus un kurinām grilu. Grilam kā papildus aprīkojumu vajadzēs tās alumīnija cepamās panniņas, vienreizējās. Godīgi sakot, nezinu pareizo nosaukumu. Bet vajag, savādāk gaļas gabali ir mazi un plāni, sakritīs visi ugunī, un būs jums patiešām – uguns gaļa. Tikai pagaršot nedabūsiet…

Cepam ļoti īsu brīdi, nav tur pārāk daudz ko sautēt. Dažas minūtes, apraujam no ārpuses, un viss ir gatavs. Rīsus uz šķīvja, gaļu virsū, apberam ar sagrieztiem lociņiem un – labu apetīti! Šis ir ēdiens, kurš garšoja visiem bez izņēmuma.

Nākamreiz, tad jau redzēs. Vai nu būs ziemeļkorejiešu kimči, jeb arī būs kādas citas valsts kaut kas cits. Atkarīgs no tā, kā veiksies ar sastāvdaļu sagādāšanu un citiem aspektiem. Bet – nesteigsimies notikumiem pa priekšu!

Next Post:
This article was written by

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.