Meditācija par aukstumu

Meditācija par aukstumu

Ziema Latvijā parasti ilgst no oktobra beigām līdz apmēram aprīlim. Ja paveicas. Ja nē, tad ilgāk.

Lai pārciestu ziemu, var darīt dažādas lietas. Var sakrāmēt čemodānu un pārvākties uz kādu siltāku vietu. Šis risinājums, protams, nav visiem pieejams objektīvu un subjektīvu apstākļu dēļ. Otrs variants ir visu ziemu sēdēt un dusmoties par to, ka mūsu platuma grādi ir zaudējuši kaut kādā loterijā un dabūjuši šādu klimatu. Var izmantot tās dažas nedēļas, kad ir pietiekošs daudzums sniega vai ledus, lai izbaudītu ziemas priekus. Ar ziemas priekiem es domāju slēpošanu un slidošanu, ko, protams, ne visi uzskata par kaut ko jautru. Un, jebkurā gadījumā, tik un tā atliek pārējās dienas bez sniega un prieka.

Un ir trešais variants. Izlikties, ka ziemas Latvijā ir iespēju laiks, un izbaudīt aukstumu. Izmantot to savā labā. Jā, izklausās stulbi.

Kaut kad, ja pareizi atceros, pagājušā gada oktobrī pie manis caur sociālajiem tīkliem nonāca informācija par kārtējo motivācijas seriālu. Nu, pareiza ēšana, nevajag stresot un viss pārējais parastais mambodžambo. Nevajag tikai mani pārprast, ar “mambodžambo” es domāju nevis informācijas miskastes saturu, bet gan informāciju, kura ir ar aizrautību (amerikāņu stilā) pasniegta un kura, iespējams, ir vērtīga, iespējams arī, ka nav, bet, lai to saprastu, ir jāveic papildus padziļināta izpēte.

Lūk, līdz ar visu pārējo informāciju, varēju vēlreiz un mazliet detalizētāk iepazīties ar Wim Hof. Īsumā, holandietis, kuru aukstums “neņem”. Peldās ledusaukstā ūdenī, kāpj bez krekla kalnos, skrien maratonu basām kājām pa sniegu. Beigās vēl atļāva sev baktērijas injicēt, kuras viņam nekādas tālejošas sekas neradīja. Biju jau pirms tam kaut ko dzirdējis, bet, tā teikt – atkārtošana ir zināšanu māte. Bet, jā, informācija ieinteresēja. Tāpēc iegādājos grāmatu What Doesn’t Kill Us: How Freezing Water, Extreme Altitude, and Environmental Conditioning Will Renew Our Lost Evolutionary Strength. Nu, un, principā, tad arī sākās.

Sākumā domāju, nepārcentīšos. Nopirku tādu samērā plānu jaku, domāju – skriešu šortos, bet augšpusē normāli saģērbies, tā teikt, nevajag jau pārspīlēt. Tā arī vienu reizi izskrēju. Sasvīdu kā vasarā, no aukstuma ne miņas. Nākamajā reizē no jakas atteicos. Tā arī stāv tagad skapī un gaida nezinu, ko.

Skriet nulle grādos vasaras tērpā ir viegli. Galvenais, ko es nekad neaizmirstu, ir uzvilkt cepuri un šalli. Es nezinu, vai visiem to vajag, bet cepures jautājums man ir specifisks, jo frizūras man nav, un, tā stāsta, ka siltums caur galvu iziet ļoti ātri. Savukārt par šalli, nezinu, vai tas ir mentāli, vai kā savādāk, bet kakls man parasti ir bijis jūtīgs uz temperatūras maiņām. Ar cimdiem ir tā, ka dažreiz atceros uzvilkt, dažreiz nē, bet nav tā, ka ļoti vajag. Ar roku un kāju pirkstiem un to salšanu jau vispār ir tā, ka organisms zina, kur ķermenī atrodas svarīgās daļas. Respektīvi, ja sāksi salt, tad ķermenis koncentrēsies uz svarīgāko orgānu sildīšanu un atslēgs asinsriti tām daļām, bez kurām vēlāk būs iespējams iztikt. Un tad, iespējams, ka pirksti, ja nebūs siltumā, sasals, sapūs un nokritīs. Ķermenis zina, ka bez sirds, aknām un plaušām nekādas dzīves nebūs, bet pirksti, lai arī cik svarīgi būtu, ir mazāk nozīmīga daļa. Tātad, rezumē ir tāds, ka nevajag pašam nosalt, tad arī pirkstiem viss būs kārtībā.

Skriešana ir tikai maza daļa no manas līdzšinējās aukstuma pieredzes. Ziemā skriet nav pārāk jautri divu iemeslu dēļ. Tumsa un slidenas ielas. Tāpēc ir jāizdomā citas nodarbošanās. Piemēram, var iziet pagalmā notīrīt sniegu. Kārtīgi saģērbties – cepuri, un šalli noteikti. Cimdus arī šoreiz vajadzēs, jo sniega lāpstas metāla kāts ir sasodīti auksts. Kreklu vilkt nav obligāti un, es pat teiktu, ka bez krekla ir siltāk. Arī nezinu, vai tikai mentāli, vai tomēr tā ir kokvilnas vaina.

Vēl es varu iziet pagalmā paskriet ar suņiem. Suņiem labi – saimnieks draudzējas; man arī labi – nav jāstāv un truli jāskatās tālumā. Bet, jā, dienās, kad ir liels vējš, tad nav baigi patīkami staigāt apkārt, tad vajag sameklēt kādu aizvēja stūrīti, tad atliek tikai stāvēt un gaidīt. Tas ir pats grūtākais šajā visā. Pašā sākumā, kad tolerance pret aukstumu bija samērā zema, ar piecām minūtēm pilnīgi pietika, tagad jau, kad vairs patiešām nesalst, piecpadsmit minūšu nekā nedarīšana jau ir samērā garlaicīga.

Tagad, kad pēc gregoriāņu kalendāra jau ir sasniegts pavasara mēnesis Marts, kad arī saules UV starojums vairs nav nulle, varu atskatīties uz šo ziemas sezonu.

Kā uztrenēties? Patiesībā, samērā vienkārši. Kad sajūti aukstumu, ķermeņa parastā reakcija ir nekontrolēta drebināšanās. Muskuļi kustas, tādējādi sasildoties. Atcerieties, vecāki bērnībā, kad bija auksti, teica – palēkā. Lūk, muskuļi tad nu arī “palēkā”. Veiksmes pamatā ir šī procesa izslēgšana. Man nav universālas receptes priekš visiem, kā to izdarīt. Es darīju tā, ka dziļi ieelpoju, aizturu elpu un tad lēnām izelpoju, domājot par to, ka tagad nebūs nekādas drebināšanās, ka viss ir labi. Un te man arī dabiski rodas kaut kas no meditatīvās elpošanas, kuru daudzi slavē, ka tik daudz pozitīvu efektu no tās, bet kuru īstenot man nekad nav bijis pacietības.

Bet, jā, kad ir pagājuši četri mēneši, vairs nav jāpiedomā par elpošanu, vairs nav vajadzīgas nekādas apzinātas metodes. Tagad mīnus desmit grādos iziet pastaigāties vasarīgā apģērbā neprasa ne mazāko piepūli. Vienkārši nesalst. Nemaz nerunājot par jebkādām fiziskām aktivitātēm plus piecos grādos. Nav auksti, nemaz.

Bet ziniet, kas ir pats labākais visā šīs ziemas pieredzē? Veselība. Iepriekšējās ziemas, cik vien sevi atceros, esmu slimojis. Kā sākās riebīgā sezona un mājās ieslēdzās apkure, tā viss, deguns pa nakti ciet. Kaut kādas saaukstēšanās, lai ko tas arī zinātniski nozīmētu – vienmēr vismaz pāris reizes sezonā. Šoreiz nekā no tā visa. Protams, man nav nekādu zinātnisku pamatojumu, ka šis pozitīvais efekts ir tieši saldēšanās rezultāts. Tik pat labi tas varētu būt dēļ tā, ka mani brīdināja, ka šādas “izklaides” noteikti novedīs pie plaušu karsoņa vai kā tamlīdzīga, tāpēc nācās pielietot visu savu gribasspēku, lai pierādītu pretējo. Es nezinu. Es tikai varu pateikt to, ka pēc šīs ziemas es spēju pusstundu pastaigāties vasaras tērpā mīnus piecpadsmit grādos, ka es visu ziemu neesmu slimojis un, tāpēc, ka man ir visu ziemu ir bijuši jauni un interesanti eksperimenti ar manu fizioloģiju, šī ziema ir pagājusi tik ātri kā nekad.

Es nebūšu liekulis un neizlikšos, ka ziema man tagad patīk. Nebūt nē. Es nevaru iedomāties nevienu iemeslu, kāpēc sezonai, kad praktiski visa dzīvā daba iekonservējas un gaida pavasari; kad saule ikdienā ir redzama dažas stundas, ja paveicas; kāpēc man būtu jāizliekas, ka šis gadalaiks ir tik pat jauks kā vasara, tikai savādāks. Nē, es, tāpat kā visa pārējā dzīvā daba, ar nepacietību gaidu pavasari. Vienīgā atšķirība ir tāda, ka ziema man ir kļuvusi interesantāka. Un, izskatās, arī veselīgāka.

Next Post:
This article was written by
There is 1 comment for this article
  1. Ruuta at 12:29

    Pareizā attieksme – arī ziema var būt forša 🙂

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.