Madridē biju jau piekto reizi. Četras iepriekšējās biju darba darīšanās, tāpēc šoreiz, loģiski, sanāca redzēt un izbaudīt daudz vairāk.

Ātrākais un ērtākais veids, kā nokļūt Madridē no Rīgas, vismaz šajā brīdī, kad rakstu, ir ar Lufthansu. Pusseptiņos uz Frankfurti, tad pēc apmēram divām stundām Frankfurtē tālāk uz Madridi.

No Madrides lidostas nokļūt pilsētā ir vairākas opcijas, kuras, kā parasti, ir atkarīgas no tā, uz kuru vietu vajag tikt. Metro līnija numur 8 savieno lidostu ar Nuevos Ministerios pieturu, kura ir Madrides jaunajā daļā, netālu no Real Madrid stadiona. Tāpat ir pieejams vilciens, konkrēti C1 līnija.

Pirms ceļojuma es rēķināju, uz cik dienām mums vajadzēs sabiedriskā transporta kartes, cik staigāsim ar kājām, bet beigās tā arī neizdomāju, tāpēc nolēmu atlikt biļešu pirkšanu uz nākamo dienu, bet no lidostas ņemt taksi. Taksis no lidostas ved par fiksētu summu – 30 eiro.

Tā kā mēs esam seši, parastais taksis mums nav īsti opcija, tāpēc ņēmām Uber. Uzreiz viens ieteikums. Spānijā Uberam ir savi regulējumi, kā rezultātā lietotājam aplikācijā ir jāievada savus pases datus. Mēs to nezinājām, tāpēc automašīnas izsaukšana prasīja mazliet ilgāku laiku.

Dzīvošanai Madridē noteikti iesaku rajonu ap Tirso de Molina / La Latina metro pieturām. Paši dzīvojām Cascorro laukumā, kurš katru svētdienu pārtop par milzīgu krāmu tirgu, savukārt vakaros tur ik pa brīdim parādījās kādi ielu muzikanti – citi klusāki, citi ar iespaidīgām akustiskajām sistēmām.

Šis rajons ir īsas pastaigas attālumā no centrālajām Madrides apskates vietām, kuras ir izvietojušās ap Sol metro staciju, savukārt, lai nokļūtu vakariņās, nebūs jāiet pat tik tālu, jo dažādu ēstuvju koncentrācija šeit ir ļoti augsta.

Runājot par restorāniem, noteikti ir jāmēģina rezervēt galdiņu restorānā, kurš skaitās vecākais pasaulē, no tiem, kuri vēl darbojas. Šis, konkrēti, darbojas kopš 1725. gada. Ejot vakariņās, ja godīgi, ekspektācijas nebija diez ko augstas. Zin’, kā – ar tādu mārketinga informāciju jebko var labi pārdot. Bet velti. Diez vai kādam tuvākajā laikā izdosies pārspēt viņu speciālos ēdienus – krāsnī ceptos sivēnu un jēriņu. Vīnu karti visu izlasīju, neatradu nevienu pazīstamu lielveikala vīnu; uz dullo paņemtais bija tāds, ko vajadzētu pierakstīt. Un beigās arī jaunākā bērna plīša sunītim atnesa kaulu, lai nav bēdīgs, ka visi ēd un viņam nekā. Lūk, tāda ir atšķirība starp vienkāršu restorānu un restorānu, kuru ir vēlme ieteikt citiem.

Galdiņu jārezervē obligāti. Restorāns ir pilns visu laiku, nav ne mazākās cerības, ka izdosies tik iekšā vienkārši no ielas. Par laimi, nekur nav jāzvana, rezervāciju var veikt internetā.

Vēl, runājot par ēšanu, Madridē darbojas galdiņu rezervēšanas sistēma TheFork, kura spāniski runājošajiem ir pārdēvēta par ElTenedor. Sistēma (un aplikācija) darbojas vienkārši. Sameklējiet ēstuvi, ierakstiet cilvēku skaitu, izvēlieties laiku un rezervējiet. Man vēl ne reizi nav gadījies, ka mūs pēc šāda veida rezervācijas negaidītu.

Ko darīt Madridē četras līdz piecas dienas? Diezgan daudz, ko. Pirmkārt, noteikti vajag apskatīt tās vietas, kuras ir Tripadvisor topā – visas tās Puerta del Sol, Plaza Mayor, karaļa pili (ja nav pārāk ilgi rindā jāstāv) utt.

Noteikti vajag apmeklēt vienu no lielākajiem futbola stadioniem pasaulē – Santiago Bernabéu. Ja notiek spēle un ja varat dabūt biļetes, protams tas ir labākais variants. Bet arī iziet tūrē pa stadionu ir ļoti laba doma, jo kluba mārketings ir pacenties, lai būtu interesanti, pat tiem, kuri nav ne Real Madrid, ne pat arī futbola fani. Neko rezervēt nevajag, tik vien kā pārliecināties, vai nav diena, kad ierobežojumu dēļ var netikt futbolistu ģērbtuvēs.

Stadionā ir restorāns. Principā, nekas īpašs, izņemto to, ka pa logu var redzēt zālienu. Tai vietā labāk ir paieties kādu gabaliņu līdz restorānam Cazorla (Google Maps), kur ir ne tikai garšīgs ēdiens, bet arī lieliska atmosfēra. Mēs pusdienlaikā bijām vienīgie tūristi, visi pārējie izskatījās pēc pastāvīgajiem klientiem no apkārtējiem birojiem.

El Retiro parks arī ir apmeklējuma vērts. Cik, nu, parks ir domāts, lai tur kaut ko konkrētu darītu, bet, ja ļoti vajag, tad var noīrēt laivu un izbraukt pa ezeru. Bet vispār, vienkārši relaksēties dažas stundas – tam šī būs īstā vieta.

Un vēl vienu dienu var veltīt izbraukumam ārpus Madrides. Piemēram, uz Toledo vai Segoviju. Mēs izvēlējāmies tuvāku vietu – San Lorenzo de el Escorial, kura ir senā karaļa pils un klosteris vienlaicīgi, kuru cēla karaļa Felipes II laikā. Tāda iespaidīga celtne, kurā atrodas muzejs un arīdzan dažādu karalisko pīšļu kapenes. Nokļūšana no Madrides centra ir ekstrēmi vienkārša. Sol stacijā nopērkam vilciena biļetes uz El Escorial, tad stundu ceļā, tad divdesmit minūtes pastaiga cauri parkam, un esam klāt.

Pusdienas var paēst pilsētiņā pie pils. Pārāk daudz ieteikumu nav, bet vietā, kuru mēs izvēlējāmies (La sidrería de Llovio, Google Maps) bija paštaisīts sidrs un ļoti labs anrtekota steiks. Vieta ir tipiska Eiropas dienvidu laukiem ar vīriem, kuriem jau pāri pusmūžam, sēdošiem pie spēļu automātiem, bet ēdiena kvalitāti tas nekādi neietekmē.

Apmēram šādi ir iespējams aizpildīt četras līdz piecas dienas Madridē. Galvenais, pārāk nesteidzieties. Staigājiet, ēdiet, dzeriet, izbaudiet. Un noteikti, tā kā esat Spānijā, neaizmirstiet regulāri nobaudīt Jamón ibérico – Ibērijas cūkas šķiņķi. Viena no vietām, kuru iesaku un kurā esmu bijis katrā no piecām Madrides apmeklējuma reizēm, ir Enrique Tomás. Ēstuve atrodama vairākos rajonos. Tai skaitā Londonas Lūtonas lidostā, un šis fakts palīdz šim transporta mezglam no mēslu bedres pamazām kļūt par cienījamu lidostu. Bet, ja esat Madridē, obligāti aizejiet!