Gadu mija ir īstais brīdis, lai dotu sev kaut kādus solījumus, kuriem vēlāk izdomāt attaisnojumus, kāpēc tos nepildīt. Es neesmu nekāds izņēmums. Un viens no solījumiem ir atgūt rakstīšanas prieku. Respektīvi, man te ir viens pavisam aizmirsts blogs, kuram nebūtu slikti pievērsties. Pasaules ēdienu gatavošana ir iestrēgusi otrā simtnieka sākumā jau nezin`, cik ilgi. Un vēl ir dažas lietas, par ko varētu uzrakstīt. Tā ka, nu, te sākas mana apņemšanās.

Vispār jau es mazliet šmaucos, jo šo ēdienu es pagatavoju jau pirms Jaungada, vienkārši nesanāca laika tekstu uzrakstīt.

Bet, nu, lai būtu – Kosova. Pavisam jauna valsts. Vēl vairāk – ir garš saraksts ar valstīm, kuras Kosovu kā valsti neatzīst vispār. Sarakstā, protams, ir Serbija, visi Serbijas tuvākie draugi, piemēram, Krievija, tad arī Krievijas tuvākie draugi, piemēram, Venecuēla, kā arī valstis, kuras uz Kosovas vienpusējo neatkarības pasludināšanu skatās caur savas valsts interesēm, respektīvi baidās, ka līdz ar atzīšanu varētu sākties runas par kaut kādu divkosību attiecībā uz pašu iekšpolitiskajām interesēm. Lūk, piemēri – Spānija, Gruzija, Ukraina, kuriem pašiem ir teritorijas, kuras izrāda tieksmi uz pašnoteikšanos.

Īsumā, Kosova ir bijusī Serbijas albāņu province, kura ir atdalījusies 2008. gadā, bet kuras teritorijā dzīvo serbu minoritāte, kuras teritorijā ir nozīmīgi serbu kultūras pieminekļi, kur vecākā paaudze abās etniskajās grupās ir vieni uz otriem apvainojušies. Nesen pa BBC bija labs sižets, vērts noskatīties, lai mazliet izprastu situāciju.

Ja jautā man, risinājums ir pavisam vienkāršs. Abām valstīm ir jāiestājas Eiropas Savienībā, jādabū tur pat arī Albānija, jānovāc robežas, un visi smagie etniskie konflikti pazudīs kā nebijuši. Lai viņiem veicas!

Pārejam pie ēdiena. Ilgāku laiku meklēju kaut ko, kas būtu tipisks tieši Kosovai, taču atrast neizdevās. Ņemot vērā, ka šī nav nekāda lielā teritorija, kā arī nav viņiem tik izteikts lokālpatriotisms un konkurence, kā pat starp dažādām Itālijas pilsētiņām, ēšanas ziņā kosovieši ir tie paši albāņi. Tāpēc ņemam vienu tipisku albāņu ēdienu – pildītu papriku, jeb lokālajā valodā – Speca te Mbushur.

Vajadzēs sešas paprikas, 400 gramus liellopa maltās gaļas, trīs sakapātus sīpolus, 75 gramus rīsu, 40 gramus tomātu mērces, pa tējkarotei bazilika un rozmarīna, sāli un piparus.

Sākumā olīveļļā apcepam sīpolus, tad pievienojam malto gaļu. Kad gaļa ir brūna, pievienojam garšvielas (rozmarīnu, baziliku, sāli un piparus) un tomātu mērci. Vēl varam pievienot eļļu, ja vajag – šķidrumam vajadzētu būt pamanāmam. Tad uzliekam vāku, atstājam uz 10 minūtēm uz mazas uguns, tad 15 minūtes, lai atdziest.

Tad pievienojam rīsus. Nevārītus. Izmeklēšana, tieši kādus rīsus vajag, bija ļoti grūta, jo neviena no manis atrastajām receptēm to precīzi nepateica, bet beigās es izlēmu, ka ņemšu arborio rīsus, tos pašu, kas vajadzīgi risoto.

Visu samaisām un iepildām paprikās, kurām iztīrītas iekšas.

Un tad liekam 180 grādus karstā krāsnī uz vienu stundu.

Viss. Tieši tik vienkārši. Vispār jau šis ēdiens nav nekas eksotisks, es pat no savas bērnības to atceros. Vienkārši nezināju, ka tas nāk no albāņu apdzīvotajām vietām. Bet, no otras puses, ja palasa internetu, pildīta paprika ir pazīstama visos Balkānos, Austumeiropā, Gvatemalā, Meksikā un arī Indijā. Nav nekas unikāls, bet tāpēc ne mazāk garšīgs.