Šis raksts ir daļa no rakstu sērijas. Pārējie pieejami šeit:

Pirmās dienas rīts Panamā. Saule lec jau pusseptiņos. Tā kā visi gulēt aizgājuši ir ļoti laicīgi, šis arī ir aptuvenais laiks, kad jāsāk mosties.

Rīti šeit ir īpaši. Tā kā nav vēl tik karsti kā dienas vidū vai pēcpusdienā, daba ir daudz dzīvāka. Izejam uz terases, no kuras uz vienu pusi var redzēt Puente de las Americas tiltu un Panamas kanālu, uz otru pusi Panamas skailainu, bet uz visām pusēm – putnus! Latvijā pie jūras ir kaijas, Panamā to vietā ir pelikāni. Rīgā pa miskastēm saimnieko vārnas, Panamā – melnie grifi. Šīs divas sugas pilsētā ir pamanāmākās tāpēc, ka lielākās. Tiem pa vidu ir neskaitāmas citas sugas, kuras pazinēji noteikti atpazīs un novērtēs – Panama skaitās viena no labākajām vietām pasaulē tieši priekš putnu vērošanas.

Pirmajā dienā vajadzētu atpūsties, tāpēc nekādas smagas un nogurdinošas aktiviātes nav paredzētas. Pastaigāties un tā.

Panama ir vienīgā lielpilsēta Centrālamerikā, kurai pilsētas robežās ir lietusmežs. Vēsture parkam ir tāda, ka Panamas kanāls reiz bija deviņus kilometrus uz katru pusi norobežots ar žogu, un bija ASV teritorija. Visu teritoriju cilvēki nespēja un nebija vajadzības apdzīvot, tāpēc liela daļa vienkārši palika kā mežs. Kad ASV Kanāla teritoriju atdeva Panamai, jaunā vara tagadējo El Parque Natural Metropolitano izveidoja par rezervātu, sataisīja takas, un te nu viņš ir – 265 hektāri dabas tepat pilsētas robežās.

Transports līdz parkam tik vienkāršs, cik vien var būt vienkāršs. Izsaucam Uber, kurš mums sešiem izmaksā apmēram piecus eiro. It kā jau varētu mēģināt izpētīt sabiedrisko transportu, kā Panamā funkcionē metro un autobusi, bet tomēr pie šādām cenām motivācija kaut kur pazūd.

Parkā par ieeju ir jāmaksā, pie biļešu kases vietējais speciālists izstāsta par takām, kur iet, ko tur redzēt utt. Tāpat visas takas ir labi iezīmētas Maps.me aplikācijā. Staigāšana pa parku ir viegla, nav nekādu stāvu kāpumu pa akmeņiem, viss ir kā normālā pilsētas parkā, tik vien tas, ka no celiņiem iet mežā nedrīkst, un viss mežs ir pilns ar dzīvo radību – no skudrām un ķirzakām līdz dažādiem mērkaķiem un kapibarām. Respektīvi, mums, ziemeļniekiem daudz kā jauna un neredzēta.

Un vēl pašā kalna galā ir lielisks skats uz Panamas debesskrāpjiem.

Nākamā aktivitāte – pusdienas, kuras izdomājām apvienot ar debesskrāpju rajona apmeklēšanu, tīri lai pārliecinātos, ka mūsu izvēle dzīvot Casco Viejo bija pareizā. Tieši tā arī izrādījās. Ja, piemēram, Ņujorkas Manhetena, lai arī betona lielpilsēta, tai tomēr ir kaut kāds šarms un labs fīlings. Panamā, vismaz pusdienlaikā, neko tādu neredzējām. Un arī nākamajās dienās, cauri braucot, nelikās, ka tur būtu kaut kas tāds, kas liktu apdomāt, vai nākamajā reizē nemēģināt pameklēt kādu viesnīcu šeit.

Panamas apmeklējuma obligātās programmas augšgalā, protams, ir Panamas kanāls – viens no pasaules industriālajiem brīnumiem. Ja vēl apjēdz, ka tas ir būvēts 20. gadsimta sākumā, kad tehnoloģijas bija ne tuvu tik attīstītas kā šodien.

Kā jau visus svarīgākos ceļojuma apskates objektus, arī šo it kā vajadzētu apskatīt kā pašu pirmo, bet šeit ir viena nianse. Kanālu pašu, protams, var apskatīt visu dienu, tas nekur nepazūd, taču daudz labāk to ir apmeklēt laikā, kad caur slūžām tiek laisti lielie kuģi. Un te, nu, arī ir šī nianse. Kanālā ir vienvirziena satiksme – dienas pirmajā daļā kuģi dodas vienā virzienā, bet pēcpusdienā pretējā. Un tāpēc dienas vidū, kamēr kuģi pārgrupējas, caur slūžām nekāda lielā kustība nenotiek, apmēram līdz diviem dienā.

Tā, nu, ar šo informāciju apgādājušies, izlēmām, ka no rīta necentīsimies paspēt, atstājām pasākumu uz pēcpusdienu.

Panamas kanāls

Viennozīmīgi populārākā vieta, uz kurieni visi brauc skatīties Panamas kanālu ir Miraflores slūžas. Tur ir viss, kam vien normālā tūrisma objektā vajadzētu būt – apmeklētāju centrs, muzejs, bārs, restorāns un daudzstāvu māja ar skatu laukumiem.

Tātad, svarīgākais ieteikums ir noskaidrot, kāda ir kuģu satiksme kanālā, lai nesanāk, skatīties uz tukšām slūžām. Otrs ieteikums ir visu pasākumu vērot no restorāna / bāra. Tam ir divas terases, bet galdiņu labāk ir dabūt iekštelpās, jo pēcpusdienā ārpusē saulē uzturēties ilgāk par piecām minūtēm ir diezgan mokoši.

Atpakaļceļam uz pilsētu mēģinājām izsaukt lielo ūberu – neizdevās. Bet panikai nav iemesla, jo pilsētu ar Miraflores apmeklētāju centru savieno autobusa līnija, kā arī pie ieejas pakalpot gatavi stāv dzelteno takšu vadītāji. It kā dažos forumos takšus izmantot neiesaka, taču, vienojoties par cenu pirms brauciena, mums nekādu problēmu nebija.

Šis raksts ir daļa no rakstu sērijas. Pārējie pieejami šeit: