Kuveita man asociējas tikai ar vienu laika posmu. 1990. gadā Irāka iebruka Kuveitā, kā rezultātā amerikāņu vadītajā Līča karā paši irākieši dabūja ciest par savu nepārdomāto iniciatīvu. Es pieņemu, ka lielākajai daļai jaunās paaudzes Kuveita neasociējas ne ar ko.

Tomēr, ja palasa vēsturi, Kuveitas gadījums ir interesants. Interesants tādā ziņā, ka šī nav bijusi tipiskā arābu valsts, kura ir bijusi beduīnu tuksnesis līdz brīdim, kad atrada naftu. Kuveita, sava ģeogrāfiskā novietojuma dēļ, jau 17. gadsimtā bija liels komerciāls centrs preču pārvadāšanai.

Periods no 1962. līdz 1980. gadam Kuveitā ir pazīstams kā zelta laikmets. Kāpēc? Protams, ka naftas dēļ. Konkrētāk, naftas naudas dēļ. Pati attīstītākā valsts visā reģionā. Piedzīvota arābu literatūras renesanse. Drukāts populārākais arābu pasaules žurnāls. Pirmā Persijas Līča valsts ar Konstitūciju un parlamentu. Sabiedrība, kur sievietēm nav jānēsā hidžābu.

Bet, tai pat laikā, ir viedoklis, ka tas viss bija tikai priekš sabiedrības izglītotās daļas un tiem, kuri bija pietuvināti valdošajai elitei; visiem pārējiem, savukārt, nekas no tiem priekiem netika.

Jebkurā gadījumā, prieki beidzās astoņdesmitajos gados, kad sabruka viņu neregulētais, alternatīvais akciju tirgus, kā arī naftas cena samazinājās. Sliktajiem laikiem kulminācija bija 1990. gadā, kad Irāka visiem pateica, ka kuveitieši ir nelieši, kuri pāri robežai ir slīpi ieurbuši trubas un zog irākiešu naftu, kas bija labs iemesls viņus iekarot un anektēt. Tālāk ir vieta simtiem pētījumu un viedokļu par tēmu, sākot no “kuveitieši neko tādu nedarīja” līdz “viņi to darīja amerikāņu interesēs”, bet rezultāts bija ASV vadīta koalīcija pret Irāku, pazīstama kā Pirmais Līča karš.

Pēc tam mūsu interese par Kuveitu atkal pazūd, kopš tā laika nekādu asociāciju nav. Tāpēc pārejam pie ēdiena.

Ēdiens šoreiz būs murbjan – rīsi ar garnelēm.

Eļļā apcepam divus sagieztus sīpolus, trīs sarīvētus burkānus, piecas smalki sakapātas ķiploka daiviņas, ēdamkaroti karija pulvera un ēdamkaroti septiņu garšvielu maisījuma. Garšvielu maisījuma recepti meklējiet rakstā par Bahreinu, tikai ņemiet vērā, ka raksts ir tapis pirms daudziem gadiem, kad uz garšvielu iepakojuma bija rakstīts “romiešu ķimenes”, bet tagad tās pašas garšvielas mūsu veikalos ir nopērkamas ar starptautiski pazīstamāku nosaukumu “kumīns”.

Kad dārzeņu maisījums ir kādu laiku pacepies un labi smaržo, pievienojam garneles – svaigas, lielās, ar astēm – 1.2 kg. Vēl pievienojam buntīti svaigu sagrieztu kinzu un cepam, un maisam, un atkal cepam. Tad pievienojam divas glāzes basmati rīsus, aplejam ar trīs glāzēm dārzeņu buljona, uzliekam vāku un uz lēnas uguns sautējam, kamēr rīsi gatavi.

Basmati rīsus pirms tam ir jāpamērcē ūdenī, apmēram stundu. Šis ir fakts, par kuru es uzzināju salīdzinoši nesen. Tad tie paliek gaisīgi un irdeni. Savukārt jasmīnrīsus ir nevis jāmērcē, bet jāmazgā vairākas reizes, kamēr ūdens vairs nepaliek duļķains.

Ēdiens ir garšīgs, bet ne līdz galam interesants. Kaut kāds proteīns ar rīsiem un garšvielām. Manas paaudzes cilvēkiem pazīstams kā plovs.

Tas arī ir aptuveni viss. Nākamreiz Laosa ar kaut ko pavisam savādāku un, vismaz man, interesantāku.