Laosa man ir apmeklējamo valstu sarakstā. Vienīgā valsts Dienvidaustrumāzijā, kurai nav piekļuves pie jūras. Bet, protams, ne tāpēc ir vēlme to apmeklēt, tas drīzāk varētu būt pieskaitāms pie mīnusiem. Tas, kas saista, ir neesamība tipisko tūristu gala mērķu sarakstā, kas, savukārt, liek domāt, ka vajadzētu būt mierīgāk un autentiskāk.

Par to, kā tur ir tagad, tad jau rakstīsim kaut kad citreiz, bet tagad tā vispārīgi par to, kas ir bijis.

Īsā vēsture ir šāda. 14. gadsimtā viena hmeru karaliskā ģimene tiek izdzīta no Hmeru Impērijas. Princis vārdā Fa Ngum ar 10 000 vīriem iekaro vairākas provinces, kuras tad nu kļūst par “Miljons Ziloņu” karaļvalsti. Tad nākamos gadsimtus tur ir parastā viduslaiku drāma, kad apkārtnē visi viens ar otru laiku pa laikam uzkaro, iesaistītās puses ir tās, kuras ir blakus, ieskaitot birmiešus, vjetnamiešus un siāmiešus, līdz 1893. gadam, kad šī vieta kļūst par Franču Laosu.

Frančiem pati Laosa bija diezgan vienaldzīga, tā bija vairāk tāda kā buferzona starp Taizemi un viņu svarīgākiem protektorātiem, kas tagad ir Vjetnamas teritorija.

Otrajā Pasaules karā, kā jau karā – teritorija bija Višī franču, taizemiešu, japāņu un tad atkal brīvās Francijas rokās. Tad, vēlāk bija Indoķīnas karš pret frančiem, kā rezultātā laosieši sākumā dabūja autonomiju, bet 1953. gadā pilnīgu neatkarību ar savu konstitucionālo monarhu.

Tad bija Vjetnamas karš, kurā vjetnamiešu komunisti iekaroja vairākas Laosas daļas un izmantoja tās savām piegādēm. Tāpēc arī Laosa dabūja ciest no amerikāņu bumbām. Precīzāk sakot, apmēram divām tonnām amerikāņu bumbu. Apmēram viena tonna uz vienu personu.

Tad bija pilsoņu karš, kurā Vjetnamas un PSRS atbalstītie komunisti uzvarēja un tā kopš 1975. gada Laosa ir sociālistiska valsts.

Ar ko Laosa ir slavena un pazīstama? Ne ar ko. Vismaz salīdzinot ar kaimiņvalstīm, tuvākām un tālākām.

Tāpēc pāriesim pie ēdiena un mēģināsim kaut ko patiesi garšīgu, lai Laosa kļūtu mazliet atpazīstamāka.

Gatavosim cūkgaļas “larbu” – Laosas neoficiālo nacionālo ēdienu. Kā jau solīju iepriekš, tas būs kaut kas pavisam savādāks, nekā viss līdz šim bijušais.

Sākumā vajadzēs ēdamkaroti lipīgos rīsus, kas mūsu parastajā izpratnē būs jasmīnrīsi. Ņemam rīsus un uz karstas pannas sagrauzdējam.

Tad samaļam tos pulverī.

Eļļā uz karstas pannas apcepam puskilogramu maltas cūkgaļas, tad pievienojam sagatavoto rīsu pulveri, šķipsnu cukura, ēdamkaroti zivju mērces un sulu no viena laima.

Vēl mazliet pacepam un tad pievienojam sagrieztus čili, trīs šalotes sīpolus, trīs jaunos (zaļos) sīpolus, ceturtdaļglāzi kinzas un pusglāzi piparmētras. Tad cepiet vēl kādu minūti un pēc garšas pievienojiet vēl kaut ko no visa iepriekš minētā.

Pasniedzam ar jasmīnrīsiem.

Ēdiens ir ļoti garšīgs. Bet papildus es pastāstīšu lūk, ko. Pirmajā gatavošanas reizē es sagatavoju to rīsu pulveri, bet aizmirsu piebērt. Otrajā reizē piebēru. Un, ja es tagad teiktu, ka starp abām reizēm sajutu baigo atšķirību, tas būtu nekrietni melots.

Nākamreiz būs ēdiens no mūsu pašu, Latvijas virtuves. Spoiler alert – nebūs ne karbonāde, jo tas nav nekas Latvijai unikāls, un nebūs arī sklandrauši, jo man tie negaršo. Kas būs – drīz uzzināsim!