Šis raksts ir daļa no rakstu sērijas. Pārējie pieejami šeit:

Divas, jeb precīzāk – pusotra diena ir pagājusi, tāpēc varam sākt ieiet aktīvākās izklaidēs.

Tā kā Panama mums bija pilnīgi jauna pieredze, visu ceļojumu pa dienām centos saplānot jau esot Latvijā. Respektīvi, pirmajā dienā ierodamies, otrajā dienā darām kaut ko, kam nav nepieciešama sīkāka plānošana vai rezervācija, bet tālāk jau skatāmies, vai kaut ko nav jāpiesaka iepriekš.

Viena no lietām, kuras Panamā nav iespējams apmeklēt ” uz savu galvu”, ir indiāņu ciemati džungļos. Kuna indiāņiem vispār ir sava autonomā teritorija ar robežkontroli, bet par to vēlāk. Savukārt, samērā netālu no Panamas pilsētas ir vairāki embera un vounaan tautu apdzīvotas vietas, kuras vienkārši nav pieejamas savādāk, kā vien ar laivu.

Pašos ciematiņos uz visu dienu darīt nav ko, tāpēc tiek organizētas tūres, kas apvieno dažādus džungļu un mežonīgās dabas apskates objektus ar šo indiāņu apmeklējumiem. Tad, nu, arī mēs, apskatot dažādus piedāvājumus, atradām tādu, kurš izskatījās vispiepildītākais – pilnas dienas džungļu tūri. Viss ļoti ērti – internetā norādi cilvēku skaitu, samaksā un gaidi ekskursijas dienu. Starp citu, GetYourGuide ir ļoti labs serviss, mēs esam to izmantojuši arī Taizemē, viss ir bijis bez problēmām. Tas gadījumiem, ja nav iespējas vai vēlmes meklēt piedāvājumus “uz ielas”.

Astoņos no rīta satiekam gidu, pievienojamies pārējai grupai. Tā kā mēs esam sešu cilvēku ģimene, jāatzīmē, ka “pārējā grupa” ir vēl divi cilvēki, un tad busiņā vietas vairāk nav. Gids ir lielisks, angliski runā perfekti, pastāsta viskautko par Panamu, kamēr braucam uz laivu piestātni. Zina diezgan daudz par pasauli, Eiropu, Latvija viņam arī nav sveša. Tas, patiesībā, ir viens no lielākajiem pārsteigumiem Panamā – Latviju zina diezgan daudzi. Kad bijām ASV, situācija ne tuvu nebija tik spīdoša – beigās mēs pat atmetām vēlmi kaut ko skaidrot un teicām, ka esam no “Eiropas”. Iespējams, tā ir mazo valstu īpatnība – tu nejūties varens un pašpietiekams, tevi interesē arī kaut kas cits, izņemot savu ģeržavu.

Ar busiņu tiekam līdz laivām, tālāk braucam uz mērkaķu salu. Stāsts par salu ir tāds, ka kādreiz cilvēkiem bija mērkaķīši, jo Maiklam Džeksonam bija mērkaķītis, un citām slavenībām bija mērkaķītis. Bet tad mērkaķīši izauga par lieliem un nekrietniem mērkaķiem, kurus dzīvoklī turēt bija ļoti grūti, un tad no viņiem mēģināja tikt vaļā. Vietējie zinātnieki nolēma, ka varbūt laba doma ir šos nevajadzīgos mērkaķus aizvest uz izolētu salu, lai viņi tur relaksējas un bauda dzīvi, kas arī tika realizēts. Pasākums izskatās izdevies, sala ir samērā liela, cilvēki uz salas neizkāpj (jo mūžamežā izkāpt ir grūti), bet brauc ar laivām un mēģina izvilināt dzīvniekus krastā. Un pa vidu visam mērkaķu fotomedību pasākumam ir pārbraucieni pa kanālu starp lielajiem kuģiem un, protams, nekur neiztrūkstošie putni.

Nākamā – gala pietura ir indiāņu ciemats, kura dēļ vispār šī ekskursija tika organizēta. Pērkot šo pasākumu, bildēs varēja redzēt, ka brauksim ar tradicionālo laivu, kura izskatās pēc liela baļķa ar izgrebtu vidu, kurā sēž cilvēki, taču šī laiva tā arī palika tikai bildēs. Un var jau arī būt, ka labi, ka tā.

Pirms šādu tradicionālo ciematu apmeklējuma vienmēr ir tāda sajūta, ka gan jau “pavelk” mazliet uz Disnejlendu, kaut kā mazliet mākslīgi viss ir. Nu, apmēram kā Dubaijā, kur cilvēkiem vēsturiski nebija vecpilsētas, tāpēc nācās pašiem izdomāt un 20. gadsimtā uzbūvēt no nulles. Panamā, par laimi ne tuvu nav tik traki. Ciemats ir nošķirts no ārpasaules, uz pilsētu var tikt tikai ar laivu. Bet tā viss pārējais ir bez izlikšanās. Mājas ir būvētas tradicionālajā stilā uz pāļiem, bet dažas, koka vietā izmantojot betonu. Jumti veidoti no palmu lapām, bet obligāti izmantojot senos likumus. Ne tāpēc, ka tas ir stilīgi, bet tāpēc, ka savādāk sanāks kaut kāds bomžatņiks, kurā iekšā līs lietus un vairosies skorpioni.

Daļa ciemata iedzīvotāju strādā tūrismam – uzņem ekskursantus, pārdod tradicionālos mākslas izstrādājumus, rāda tradicionālās dejas, bet citi tai pat laikā mācās universitātē un neaizliedz sev neko no parastās rietumu kultūras dzīves. Ir pieejama arī elektrība – tik, cik saule spēj uzģenerēt. Kā teica gids, te nav nekāds amišu ciemats, visi viņi ir normāli cilvēki.

Nākamajā dienā kārta beidzot būs pienākusi pludmalei, bet par to nākamajā rakstā.

Šis raksts ir daļa no rakstu sērijas. Pārējie pieejami šeit: