Tātad, tā. Ļaudis man laiku pa laikam jautā, kā vislabāk pagatavot baklažānus. Katru reizi man ir problēmas ar atcerēšanos, tāpēc nākas meklēt pierakstus, atcerēties, rakstīt, sūtīt. Tāpēc tagad es izveidošu šo ierakstu un katru reizi pārsūtīšu saiti. Visiem būs labi un ērti, visi būs ieguvēji. Un vēl es arī izveidoju tik skanīgi skaistu virsrakstu, lai pārbaudītu, vai “klikbaiti” patiešām strādā, un vai šim rakstam būs par 500% vairāk skatījumu, nekā normālam, parastam, konservatīvam virsrakstam.

Labs ir. Ņemam baklažānus, nogriežam kāta daļu, pārgriežam gareniski, apberam ar sāli un atstājam stundu suloties. Pēc tam ar papīra dvieli padarām sausu, visu to rūgtumu izmetam miskastē.

Uzmanīgi aplejam ar augstākā labuma (extra vergine) olīveļļu, sāli pēc garšas un zaļumiem. Ar zaļumiem ir tā, ka pēc izvēles. Dilles un loki, droši vien, nederēs. Vasarā mēs ņemam uz baklažāna pusīti vienu timiāna zariņu, bet ziemas/pavasara sezonā mums skapītī ir tādas labas “itāļu garšvielas”, kuras ir pirktas Austrijā, visvisāds rozmarīna, timiāna, bazilika, oregano mikss.

Nākamajā solī uzkarsējam krāsni līdz 220 Celsija grādiem, uz cepešpannas uzklājam cepampapīru, liekam baklažānu pusītes “uz mutes”, respektīvi, ar iesālīto pusi uz leju. Cepam 45 minūtes. Nu, tā, plusmīnus.

Pēc tam ņemam ārā, liekam smukā šķīvī un atkal aplejam ar olīveļļu. Tāpēc, ka olīveļļa ir kaut kas baigi labs, pareizās aminoskābju proporcijas, vitamīni un tā.

Lūk, ļoti vienkārša recepte. Bet, ja baklažāni garšo, laime garantēta.