Ļoti zīmīgi sanāca, ka laikā, kad koronasērgas dēļ mums nav atļauts ceļot pilnīgi nekur, arī šeit mēs beidzot esam nonākuši līdz pašu mājām – Latvijai.

Normāli, ievērojot iepriekšējo rakstu formātu, tagad vajadzētu aprakstīt īsu Latvijas vēsturi, nozīmīgākās lietas un vietas, gaišākos un slavenākos cilvēkus, un tamlīdzīgi, taču, būsim reāli – es varu uzrakstīt vairākas rindkopas par valstīm, par kurām jūs dzirdat pirmo, vai, sliktākajā gadījumā, piekto reizi, taču, ja es sākšu darīt to par Latviju, tad ir liela iespēja, ka beigās sanāks vai nu kauns, vai nepatikšanas komentāru sadaļā.

Tāpēc uzreiz pāriesim pie īstā materiāla – pie pagatavojamā ēdiena.

Ja man būtu jānosauc ēdienu, kurš Latvijā bija pats tipiskākais 20. gadsimta beigās, es teiktu, viennozīmīgi – karbonāde “franču gaumē”. Jā, pēc nosaukuma neizklausās pēc latviešu ēdiena, bet tas ir ļoti mānīgi. Karbonādei ar tomātu un siera kārtu ir tik pat ciešs sakars ar frančiem kā, es pat nezinu, ar ko šo varētu salīdzināt.

Tāpēc būs pavisam cits ēdiens.

Zirņi. Pelēkie.

Dabā esot sastopami divu veidu pelēkie zirņi. Vieni ir šie, tipiskie, kuri ir sastopami jebkurā pārtikas veikalā, ja vien neuznāk karantīnas trakums, un cilvēki aiznes tos visus mājās, līdz ar griķiem un tualetes papīru. Otrs veids ir Latvijas lielie pelēkie zirņi, kuri ir iekļauti Eiropas D.O.P. sarakstā. Tie pārsvarā ir atrodami uz Ziemassvētkiem mazos tirdziņos, respektīvi, nav nekādu cerību tos atrast tagad.

Tāpēc izlīdzēsimies ar tipiskajiem, parastajiem. Man tos izdevās iegūt ar otro reizi. Pirmajā reizē, kad biju veikalā līdz ar pašizolācijas sākumu, zirņu vietā bija tukšums. Nākamo reizi, kad trakums bija noskrējis, izdevās vienu paciņu dabūt.

Pelēkie zirņi ir mans jaunības ēdiens. Tagad Mārtiņš Rītiņš un vēl daži stāsta, ka šie zirņi ir gandrīz vai kā delikatese. Savukārt tālajos deviņdesmitajos, studiju gados, kad trūcīgos līdzekļus vajadzēja prioritāri sadalīt starp, viennozīmīgi, galveno produktu – alu, un “kaut ko ēdamu”, pelēkie zirņi ar speķi Lido Staburagā vai Alus Sētā bija tipiskā izvēle. Cenas / jaudas attiecība bija nepārspējama.

Tātad – sacīts, darīts, lūk – recepte.

Ņemam zirņus, piemēram, trīs glāzes. Iemērcam, atstājam uz nakti.

Nākamajā dienā zirņus noskalojam un liekam vārīties divreiz lielākā ūdens tilpumā, nekā pirms tam bija zirņi. Vārām apmēram 40 – 50 minūtes, vai arī, kamēr gatavi. Vārīšanas ilgums būs atkarīgs no tā, cik ilgi pirms tam būs mirkuši ūdeni. Kad gatavi, pieberam sāli un atstājam zem vāka uz piecām minūtēm. Ja ūdens nav izvārījies, lieko nolejam; ja vārīšanas procesā pietrūkst, pielejam klāt.

Paralēli, vairāk uz beigām sacepam kūpinātu cūkas krūtiņu ar sīpoliem. Uz sešām biezām šķēlēm krūtiņas vajadzēs divus milzu sīpolus. Vai arī trīs normālus. Krūtiņu sagriežam tā, kā bildē, sīpolus līdzīgi. Uzkarsējam pannu bez kādām eļļām vai taukiem, apcepam speķi. Tad pievienojam sīpolus un uz karstas uguns cepam, kamēr izskatās klasiski un tipiski. Tad pieberam svaigus melnos piparus, un ir gatavs.

Pasniedzam zirņus bļodiņā, karoti speķa ar sīpoliem pa virsu. Ja gribas tā, ka asaras acīs saskrien no laimes, vajadzēs māla bļodu, bet, ja vienkārši gribās ēst, jebkāda bļodiņa būs laba.